Iestudēta Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Veļupes krastā” (2010, režisors V. Sīlis ). 

Vēl krietnu brīdi pirms Viestura kairiša spēlfilmas "Melānijas hronika" Nacionālajā teātrī tiek iestudēta izrāde pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā darba "Veļupes krastā". Tās režisors un dramatizējuma autors Valters Sīlis.

Mums ļoti gribas aizmirst sāpes


 
                 

Mums ļoti gribas aizmirst sāpes. Ir pierasts, ka mēs tās noglabājam kaut kur dziļi plaukta apakšā, lai mums nebūtu tām netīšām jāuzskrien virsū. Ar šo darbu man gribas mums visiem sāpīgas rētas paplēst vaļā un likt aizdomāties, ko tas nozīmēja jauniem cilvēkiem, viņu vecākiem un bērniem- nokļūt izsūtījumā uz 16 gadiem, pazaudēt savus vīrus un bērnus, cīnīties ar badu un sadzīvot ar nepārtrauktiem meliem. Šis stāsts ir gan par tiem, kas izturēja, gan tiem, kuriem šis pārbaudījums bija par smagu.

Ir lietas, kuras nevajag aizmirst, un nevis tādēļ, lai nebeidzami sāpētu, bet tādēļ, lai mēs apzinātos paši sevi. Sākot strādāt pie izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar to, ko padomju režīms mums ir nodarījis un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Ir grūti rast atbildi uz šo jautājumu, bet sevis iepazīšanas nolūkos - lai apzinātos savu spēku un vājumu, mēs iedziļināsimies pašos lielākajos noziegumos, kādi tajā laikā tika veikti pret cilvēci.

Melānija Vanaga  apstiprina veco patiesību, ka nelaimē cilvēks visatklātāk parāda savu raksturu, viņas darbs atklāj cilvēkus, viņu pārdzīvojumus un domas, kas slēpjas aiz 1941.gada 14.jūnija 15424 upuru statistikas. Ieraudzīt šajos notikumos cilvēku - nozīmē cerību, ka mēs nespēsim vienaldzīgi paiet garām līdzīgiem genocīdiem, kurus vēl joprojām nav izdevies izskaust no šīs zemes virsas.

                                                                                                                       Valters Sīlis


Izrādes darba grupa

Latviešu mātes stāsts



Skatītāja komentārs

nra.lv

Līvija Dūmiņa

27.dec.2010.

Veļupes krastā Nacionālajā teātrī. Autore – Melānija Vanaga; Režisors un dramatizējuma autors – Valters Sīlis; Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa; Gaismu māksliniece Baiba Sīmane-Ambaine

Iestudējums liek skatītājam kopā ar rakstnieci Melāniju Vanagu un citiem tautiešiem iziet Sibīrijas sāpju ceļus. Iejūtoties autobiogrāfiskā darba tēlos, Aktieru zāles tuvplānos tos izstāsta Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa un topošā aktrise Anete Saulīte. Zāles zemie griesti kļuvuši vēl zemāki ar piekārtu zarainu dēļu klājumu, zem kura četru solu ierāmēts laukums, kas darbībā apzīmēs gan smirdošā vilciena vagonu, gan skaistās taigas āres, gan kolhoza kartupeļu lauku, gan slimnīcu un atkal Latvijas zemi. Lai arī pulēti soli un ielāpi apģērbā izskatās varbūt pat pārāk smuki, tās ir zīmes, kuru jēgas lauku aktrises piepilda ar skaudru, patiesi emocionāli piesātinātu un aizkustinošu vēstījumu. Izrādei piemīt savs īpašais ritms, stāstījumu dalot ar īsākām vai garākām pauzēm, kad ieklausīties klusumā. Un sadzirdēt, kā tas spēj kliegt, kad neizmērojamas sāpes plosa mātes, jo mirst viņu bērni. Vai kā zobos skrapst ilgi taupīta sakaltusi maizīte – dārgā saite ar dzimteni. Čuksti, skaitot sēklas kartupeļus – 127 mirkļi, kuros nobriest ne tikai bumbuļi, bet cerība dzīvot. Lai noskaņa melna un smaga, izrādei, īpaši otrajā daļā, kad notiek atgriešanās dzimtenē, piemīt tā gaišā mala, kas neļauj izsamist un padoties. Programmiņā Valters Sīlis atzīst, ka, strādājot pie šīs izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar padomju režīma mums nodarīto un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Kad atgādina par nātru zupu un miltiem aizdarītu kartupeļu virumu kā gastronomisko paradīzi, par stiprajām latvietēm, kas dodas svētceļojumā uz slimnīcu, lai dalītos ar pēdējo mazumu un uzbarotu slimnieci, kuras dzīvības glābšanai vajadzīga operācija, un vēl, un vēl – noapaļojas jautājums. Vai tā latvieša gēna pozitīvā, vitālā gara daļa, kas spēja izdzīvot padomju režīma represijas, piecdesmit okupācijas gadus ieskaitot, divdesmit brīvības gados būs pagalam? Lūk, atbilde uz jautājumu – kāpēc šodien šis stāsts mums vajadzīgs un ir vairāk nekā piemiņa. Latviešu tautas traģiskā pagātne ar badu un nāvi Valtera Sīļa izrādē kļūst par spēka maizi.


Lasītāja vērtē: Skatoties izrādi "Veļupes krastā", es raudāju...

 19. marts 2011  Viedoklis

"Kļūstot vecākai, esmu kļuvusi izvēlīga un piekasīga, runājot par teātru repertuāriem un teātros redzamajām izrādēm. Tomēr laiku pa laikam gadās kāds redzēt ko tādu, kas neatstāj vienaldzīgu. Viena no tādām ir Nacionālā teātra izrāde „Veļupes krastā”. Vai tā ir laba? Nē. Tā ir izcila. Un skumja. Tā lika man raudāt. Burtiskā nozīmē" atzīst portāla mammam.lv/tetiem.lv lietotāja Zaiga Puriņa.



Publicitātes foto. Daiga Gaismiņa.


"Varbūt izrāde tik skumja ir tāpēc, ka tā stāsta par reāliem cilvēkiem, kuru ceļš uz Sibīriju aizsākās 1941. gada 14. jūnija naktī, kad tika izpostītas neskaitāmas ģimenes. Četras aktrises — Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa, Anete Saulīte — vairāk kā divu stundu garumā attēlo Melānijas Vanagas bailes par dēlu, cīņu ar badu, centienus saglabāt veselo saprātu, skumjas pēc mājām, mīlestību pret vīru, ko tā arī nekad vairs dzīvu nesatika… Četras aktrises rāda arī ikvienas sievietes sāpes, nespējot izglābt savu bērniņu, kuram plaukstā iespiests neliels ziediņš…

Šaubos, vai mēs savos siltajos mājokļos ar smaržīgām kafijkrūzēm rokās tā pa īstam varam izprast, kā ir tad, kad patiešām nekā nav. Pilnīgi nekā.

Lielākai daļai latviešu ģimenē ir vismaz viens stāsts par vecmāmiņu, vectētiņu, vecvecmāmiņu vai kādu citu tuvu vai tālu radinieku, kurš ir bijis izsūtīts. Ir zināmi arī stāsti par drausmīgajiem dzīves apstākļiem svešumā, par slimībām nāvi, jā, arī izdzīvošanu. Tomēr šaubos, vai mēs savos siltajos mājokļos ar smaržīgām kafijkrūzēm rokās tā pa īstam varam izprast, kā ir tad, kad patiešām nekā nav. Pilnīgi nekā. Un tomēr no šī nekā izdzīvot visbargākajos apstākļos un pat laika gaitā iekrāt kādu mantību. Tomēr aktrisēm izdodas to visu atspoguļot tik dzīvi… Kad aktrises smok pārpildītā lopu vagonā, arī skatītājam aizžņaudzas rīkle. Kad viņām salst, arī skatītājam pārskrien drebulis. Kad uz skatuves čukstus tiek skaitīti mazliet vairāk par simts kartupeļiem, kas būs nākamā gada sēkla, lai arī šobrīd nav, ko ēst, arī skatītājs klusām skaita līdzi. Kad izrādes tēli pilnīgā klusumā kriukšķina sakaltušu maizīti – vienīgo maltīti vairāku dienu laikā — kļūst kauns katru dienu raudāt par sīkajām nebūšanām…


Foto: Anete Saulīte.

Interesants ir tēlojums, kā Sibīrijas iedzīvotāji uzņem latviešu sievietes. Sākumā ar izteiktu naidīgumu, jo redz’, atvestas fašistu sievietes. Vēlāk šie paši iedzīvotāji, zinot, ka viņām nav, ar ko barot bērnus, ir pārsteigti, ka viņu mazdārziņos nepazūd pat nokritusi kāpostu lapa…


Šis ir stāsts arī par latviešu sievietes sīkstumu un gribasspēku. Stāsts par neietekmējamo un atbildību. Šis ir arī nedaudz stāsts par latviešiem un latviešiem. Kāpēc tā saku? Melānijai Sibīrijā bija nepieciešama operācija. Ārsti neticēja, ka izdosies. Bet Melānija izveseļojās, jo katru dienu pie viņas kā svētceļnieki ar labāko gardumu un gaišām domām nāca pārējās latviešu sievietes. Bet, atgriežoties Latvijā, Melānijai nācās vilties savā radiniecē…

Vai ziniet, kas man šķita augstākais izrādes kvalitātes rādītājs? Kad izrāde beidzās un aktrises devās prom, vairākas sekundes zālē valdīja pilnīgs klusums… Un tikai tad skatītāji pamodās, kā tikko atgriezušies no tālas zemes, lai no sirds aplaudētu… Paldies Melānijai Vanagai par stāstu! Paldies izrādes veidotājiem! Paldies aktrisēm un jo īpaši Daigai Gaismiņai par īstām asarām…"
   

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .