SVĒTAKMENS

Par Svētakmens tapšanas vēsturi 1989.gadā un 1992.gadā raksta M.Vanagas muzeja veidotāja Ingrīda Lāce, arhitekte Irēne Rubauska un rakstniece, kultūrvēsturniece Melānija Vanaga

 IR JĀBŪT PIEMINEKLIM SIBĪRIJĀ NOMOCĪTAJIEM AMATIEŠIEM

(Represēto tikšanās 1989.gada 11.novembrī.)

 

1989.gada rudenī Lāčplēša dienā Amatas pagastā tieši skola bija pirmā vieta, kur sāka plīvot sarkanbaltsarkanais karogs. Šajā dienā skolā kopā aicināju arī visus bijušos Amatas pagasta izsūtītos cilvēkus. Gatavojoties neviens darbs netika darīts bez skolēnu palīdzības, sagatavota karoga pacelšanas vieta, rūpīgi apkopta skolas apkārtne, bērni sagaidīja un uzņēma vecos cilvēkus, ieveda viņus savās klasēs, cienāja ar siltu tēju, visi kopā – jaunā un vecā paaudze skatījāmies, kā gaisā uzvijas karogs, kopā dziedājām himnu.

Bija liels saviļņojums, kad vecākā paaudze pievienojās, pēc tam pārpildīta bija mūsu mazā skolas zāle, tajā pirmo reizi skanēja izsūtīto dziesmas, dzeja, runātāji bija gan bērni, gan pieaugušie. Varu pastāstīt, ko darījām, bet nevaru pastāstīt, ko katrs pārdzīvojām. Bet man šķiet, ka, lai saprastu, par maz ir zināt faktus, skaitļus, lielāka nozīme ir jūtām. Ikviena mana darbība ir veltīta tam, lai liktu, mudinātu bērnus domāt, pārdzīvot.

Šajā pašā tikšanās reizē norunājām, ka ir nepieciešams piemineklis, kurā būtu iegravēti visi Sibīrijā nomocīto amatiešu vārdi. Šo vēlēšanos izteica paši represētie. Vienkārši sapratu, ka tas ir jādara.

                                                                                      INGRĪDA LĀCE


ARHITEKTE IRĒNA RUBAUSKA

 

 Piemineklis represētiem Sibīrijā bojā gājušiem bijušā Spāres – Drabešu pagasta un apkārtnes iedzīvotājiem tiek novietots ceļu krustojumā pie Doles skolas. Šī vieta ir vēsturiski izveidojies novada centrs, kur 19.gs. vidū,  atdaloties no tiešas muižas pakļautības, tika uzcelta ēka Doles skolai, kur bija arī pagasta nams, tiesas nams un cietums. Tātad – šī ir vieta, ar kuru saistīta šī novada vairāku paaudžu likteņi. Šeit arī tagad mācās viņu un viņu tuvinieku pēcnācēji.

Piemineklis – dabīgas formas, varens apm. 3,5x2 m laukakmens, kas gadu tūkstošiem nogulējis pie “Lībiešu” mājām. Šļūdoņa noslīpinātā plakne uzņem sevī šo sāpju rakstu. Ar krusta zīmi svētīts, lai ir Sibīrijā bojā gājušo cilvēku dvēseļu miers. Iemūžinot viņu vārdus, mēs tos atsaucam dzimtajā zemē un paturam mūsu un nākošo paaudžu piemiņā.

Piemiņas akmens izvietots ziemeļu rietumos no skolas bijušās “Vecdoles” dzīvojamās mājas vietā. Akmens novietots uz neliela apm.14 m diametrā 1,5 – 2 m augsta paugura ar orientāciju un pieeju no ceļu krustojuma. Memoriāla nozīmi akcentē pie ceļa zālājā novietotais akmens – norāde ar ierakstu:

“Te mana tēvija, te atgriežos.”

Pieejas celiņš paugurā veidots ar lēzeniem kāpieniem. Akmens pakājē zālājā vēl paredzēti nelielu laukakmeņu “svečturi” – plakani 12 – 14 cm laukakmeņi ar ieurbtiem caurumiem.

Kā pie galvenā akmens, tā arī pie ceļa malā novietotā akmens ir paredzēta vieta ziedu nolikšanai: plakana, zemē ieguldītā akmens virsma. Piemineklim piegulošā teritorija ar “Vecdoļu” mājām ir veidojama kā vienots memoriālais komplekss. Saglabājami laukakmeņu iezīmētās ēku pamatu vietas, koki, krūmu grupas. Celiņi un takas šajā daļā veidojas dabā kā lauku sētā, bez īpaša ieseguma.

Pieminekļa priekšpusē kopts zālājs, kurā novietotas laukakmeņu grupas var tikt izmantotas sēdēšanai. Zālāja laukums izmantojams kā sapulcēšanās vieta apmeklētājiem svinīgos gadījumos. Kā norobežojošais elements – labības lauks un ceļš – tādā veidā iekļaujoties dabīgā lauku ainavā.

Piemineklis uzstādīts 1992.gada 13.jūnijā. To realizēja tēlnieka Jansona ģimene: Andrejs Jansons, Maija Baltiņa, Kristians Jansons, Doles skolas kolektīvs un novada ļaudis.


MELĀNIJA VANAGA

1992.gada 15.maijā.

 

 Pieminekļa novietne izvēlēta blakus Amatas skolai, kas ir arī sava veida pagasta centrs. Šajā skolā, agrāk – Doles, vēlāk – Spāres, vēl vēlāk – Rencēnu un beidzot Amatas skolā mācījušies gandrīz visi piemiņas akmenī iemūžinātie mocekļi un vairāki viņu bērni un mazbērni tur mācās vēl tagad. Skola uzņēmusies pienākumu pieminekli aprūpēt arī turpmāk un ……..mūžīgi, kas jo dziļi saviļņo novadniekus un liek kaut ar neredzamu bezvārdu brīdi pateikties skolas direktorei Agrai Ābelei un visai viņas lielajai, čaklajai skolas saimei.

Piemiņas akmens sēž tieši uz Vecdoļu mājas pamatiem. Vieta izvēlēta tāpēc, ka:

Tas ir uzkalniņš, uz kura piemineklim izcelties,

Tas ir pašā skolas tuvumā un

Tas ir arī ceļa tuvumā, no kura katrs var ērti iegriezties svētvietā, nolikt ziedu un savbrīdi paklusēt.

Šī piemiņas vieta ir jau lielas cilvēkvēsturews piesātināta, akmens sevī cieti slēpj jau pašas Zemes aizvēsturi, bet apdarītais piemineklis sevī sargās arī pašu mākslinieku roku siltumu, tāpat kā to mūsu dārgo dvēseļu piemiņu, kuru vārdus šīs rokas tur ierakstījušas.

Vecdoles bija veca māja, kas dokumentos atrasta jau vismaz 17.gs. sākumā. To pirmie zināmie saimnieki bijuši Jānis un Trīne. 1826.gadā viņu maz….mazdēls Dāvis pieņēmis uzvārdu Liepiņš. Dāvja meita Anna 19.gs. vidū apprecējās ar mūrnieku Mārci Vācmūrnieku, kurš Dolēs ienāca iegātņos. No viņu deviņiem bērniem Jūde bija mana tēvmāte un pēdējais Doļu saimnieks Mārcis Īzāks, kura vārds ir arī akmenī iecirsts, bija Jūdes brāļa Mārča dēls. Visi Jūdes brāļi savu “vācisko” uzvārdu nomainījuši uz Īzāks, kas kā Brāļu draudzes piederīgiem viņiem izlicies pieņemamāks.

Skolu uzcēla uz Doļu zemes, kad tā vēl nebija izpirkta no Spāres muižas. Atvēra 1871.gada 8.novembrī. Spāres pagasts jau bija atdalījies no muižas, bet zemnieku zeme vēl tāpat piederēja baronam Šubertam, kurš nu atļāva no tās atmērīt gabalu skolas celšanai.

Zemi ceļmalā mērnieki no Dolēm atgrieza gandrīz līdz pašam istabas paksim un tāpat pavisam tuvu uzcēla arī skolu, kuras rītagalā iekārtoja arī pagastvaldes un tiesas istabu un pat cietumu blakus, ja radās vajadzība.Skolas pirmais skolotājs bija Jānis Ozoliņš un pats arī pagasta skrīveris. Pagastvaldes telpās notika arī Brāļu draudzes saiešanas.Līdz skolas uzcelšanai saiešanas notika Dolēs, kur sacītājs bija pats saimnieks Mārcis Īzāks. Pēdējā saiešana Dolēs bija Brāļu draudzes puišu svētki 1870.gadā. Turpat Dolēs notika arī bērnu pārklaušināšana, ko izdarīja mācītājs vai Āraišu draudzes skolotājs. Pēc skolas atklāšanas tas viss notika skolā, arī baku potēšana.

Jaunā skola no vecās Doļu mājas atradās tikai kāda peles pīkstiena attālumā un tāpat arī saucās par Doles skolu, kāds nosaukums vecākā paaudzē tiek lietots vēl šodien, un man arī pašu pieminekli vedas saukt tieši par Doļu svētakmeni, kas skan arī vēsturiskāki un ģeogrāfiskāki kā Amatas akmens. Bet ne jau man vienai būt par tā krustmāti.

Tieši pie pieminekļa novietnes izvēles pašiem iedzimtiem klāt bija arī Rīgas Brīvdabas muzeja arhitekte Irēna Rubauska, pēc kuras projekta notika arī visi pieminekļa apkārtnes daiļveidošanas darbi.

Piemiņas akmens sēž tieši uz manas vecmāmuļas ķēķistabas tagad nostiprinātā kula. Tur skolas ziemas vakaros es daudz putras esmu izstrēbusi, daudz glāstu savām nevaldāmām matu pinkām saņēmusi. Siltas atmiņas man saglabājušās par šo vienmēr silti sutīgo ķēķi, kas stipri atdzisa jau jaunā Mārča saimniekošanas laikā.

Visa tā un arī daudz vēl cita dēļ es atļaujos savā un savu piederīgo vārdā izteikt visizjustāko pateicību visiem, kas savu darbu, līdzekļus un mīlestību ielikuši, lai piemineklis taptu, neizsverot – kuram vairāk un kuram vēl vairāk.

No moku zemes dzimtenē neatgriezās 42 amatieši, kuru piemiņa iemūžināta akmenī. Un tā jau ir vakardiena.

Šodiena – ir šo nomocīto piemiņas saglabāšana atjaunojamās dzimtenes kaut arī smagi piesārņotā zemē un tautā, viņu darbu un sapņu tālākgājums uz Latvijas nākotni. 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .