Lepnumu tautai nevajag zaudēt. Melānijas Vanagas saruna ar “LA” 1994. gadā

“Lauku Avīze”, 1994. gada 25. martā.

Melānija Vanaga intervijā pirms 22 gadiem: “No īsta grūtuma mēs vēl esam ļoti, ļoti tālu. Nedrīkstam ne čīkstēt, ne vaimanāt.”

Nākamnedēļ, 1. novembrī, Rīgā pirmizrāde filmai “Melānijas hronika”, kas veltīta rakstniecei, žurnālistei Melānijai Vanagai. Pēc tam sekos vairākas reģionālās pirmizrādes Latvijā. “Latvijas Avīze” un “Mājas Viesis” jau stāstījis gan par galveno lomu tēlotājiem, par pašu filmu, gan filmēšanas vietu, gan par Melānijas Vanagas dzīvoklīti Carnikavā, kur glabājas viņas dzīves darbs – pilns grāmatplaukts gan ar to darba daļu, kas izdota grāmatās, gan arī iespaidīgs manuskriptu apjoms, kuros ļāva ielūkoties Melānijas vedekla Ruta Vanaga. Bet šajā numurā piedāvājam unikālu iespēju ieklausīties pašas Melānijas Vanagas stāstījumā. 1994. gada 25. martā “Lauku Avīzē” bija publicēta Daces Terzenas intervija ar M. Vanagu, virsraksts: “Protu – neskaisties un nedusmoties, bet negribu prast – lūgties”. Toreiz Melānijai bija jau 89 gadi. Kopš intervijas jau pagājuši 22 gadi, taču viņas pārdomas nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Uz sarunu laikraksts rakstnieci aicināja, jo izdevniecības “Karogs” apgādā tikko bija iznākusi Melānijas Vanagas grāmata “Dvēseļu pulcēšana”. Tā bija pirmā iecerētā vairāku grāmatu ciklā. Pēc ieceres cikla pēdējā grāmata “Veļupes krastā” – par viņas izsūtījuma gadiem Sibīrijā – jau iepriekš bija nonākusi pie lasītājiem. Publicējam interviju ar nelieliem īsinājumiem.

M. Vanaga: 

– Es ļoti gaidu pavasari. Tad tikšu mežā plikām kājām un būšu vesela. Man ir jābūt veselai! Kā savureiz Zigmundam Skujiņam teicu – man jādzīvo līdz 100 gadiem tāpat ka Valteram, lai es savas piecas iecerētās grāmatas varētu uzrakstīt. Skujiņš toreiz atbildēja – ka jūs līdz simts gadiem nodzīvosiet, tam es ticu, bet, ka jūs tās grāmatas uzrakstīsiet, – tam gan ne. Manī ir dziļa ticība un apņemšanās, ka grāmatas sakārtošu iespiešanai, kaut arī tās dienasgaismu ieraudzīs varbūt pēc manis.

– Tie, kas izlasījuši “Dvēseļu pulcēšanas” pirmo grāmatu “Tēvacilts”, noteikti meklēs nākamo.

– Diez vai. Cilvēki tagad ir tik ļoti aizņemti ar sevi. Ar politiku, ar savu neiztiku. Vai viņiem ir un būs laiks un interese vienas dzimtas senvēsturi pētīt?

Mans darbs iegūtu patiesu jēgu tad, ja kāds no Lejaskurzemes izpētītu savas dzimtas vēsturi, kāds – no Kurzemes, Zemgales un Latgales. Tad tik pa īstam varētu apjaust, cik Latvija liela. Un dziļa. Un, ja visas šīs dzimtu vēstures sapulcētu vienkop – Kultūras fondā vai kur citur. Vienā varenā mūžu mežā. Tad būtu uzrakstīta īstā tautas vēsture.

– Par jūsu dzimtu lasot, īpaši smagas, grūti atšķiramas tās lappuses, kurās rakstīts, kā mēru, karu un muižas spaidu laikā izdeldētas veselas dzimtas, mājas palikušas tukšas… bet pēc laika tomēr tajās atgriezusies dzīvība. Šodien dzirdamas vaimanas, ka latvieši iznīkstot, ka nu esot tik grūti kā nekad agrāk.

– No īsta grūtuma mēs vēl esam ļoti, ļoti tālu. Un nedrīkstam ne čīkstēt, ne vaimanāt. Es jau pati ar’ tikai kādus pāris gadus, kamēr saņemu pensiju, kaut devītais gadu desmits tūlīt būs aiz muguras. Paldies Imantam Ziedonim, viņš tām sociālajām iestādēm bija uzrakstījis garu, iespaidīgu rakstu, tūdaļ pēc tam pensija “atradās”. Bet tā – ne manu žurnālistes darbu pirmskara Latvija laikrakstā “Brīvā Zeme” un radiofonā, ne sešpadsmit gadus Sibīrijā, ne piecus gadus, kurus, atgriezusies Latvijā, nostrādāju kolhozā, govis ganot, stāžā neierēķināja. Nu, pēc tam es vairs nestrādāju, bet pilnībā pievērsos savas dzimtas, sava novada vēstures un tradīciju pētīšanai. Un nevienu brīdi neaizmirsu, ka šo sirdsdarbu varēju veikt, tikai pateicoties dēlam un viņa ģimenei. Jā, mums ne vienmēr bija sviests, ko uz maizes smērēt, un kāds rublis, ko uz Operu aiziet.

Es pārāk daudz ko nezinu un nesaprotu, lai kritizētu šodienas varu un politiku. Ja to darītu, tad man būtu jāliek vietā kāda “pareizāka” doma vai ideja.

Viegli nav, bet lepnumu tautai nevajag zaudēt. Lai kā man klājies, bet lūgusies gan nevienam neko neesmu. Nu man ir pensija – par trīskāršotiem sešpadsmit Sibīrijas gadiem. Kā ir, tā jādzīvo. Bet es arī zinu skaidri – tiem “ubagiem”, kuri sēž ar pastieptu roku, tiem visiem ir kāds valsts piešķirts lats. Un viņiem nav mazāk kā man. Tāpēc šajās rokās es nekad neko nelieku.

– Liktenis jūs ir bargi pārbaudījis. Sibīrija. Vīra zaudējums. Pazemojumi, atgriežoties Latvijā. Arī dēls jau aizsaulē. Ko tas viss jūsos atstājis – naidu, bailes, nepārvaramu rūgtumu?

– Ja es dusmotos, justu naidu, tad es dzīvot nevarētu. Jo naids cilvēku sagrauj. Pat slikts vārds, slikta doma iespaido apkārtējos un mani pašu. Es nedrīkstu skaisties. Tas nenozīmē, ka es dzīvoju pēc tēvreizes – “… un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem”. Nevaru lielīties, ka būtu piedevusi tiem, kas manu vīru Sibīrijā noslepkavoja. Bet nedrīkstu par to domāt. Es jau esmu tiktāl aizdzīvojusi, ka māku gan neskaisties, gan nedusmoties. Neesmu labāka par citiem, bet apzināti gaiņāju slikto, zemo prom – lai es varētu strādāt, lai mana istaba ir tīra no ļaunuma. Arī grāmata… jā, vietām tomēr kaut kas tāds sliktāks ir palaists – par tiem pašiem muižniekiem utt. Tas sasmadzina grāmatu. Ak vai, ja sāktu visas vainas un nodarījumus uzskaitīt, man te, istabā, vairs nebūtu ko elpot…

– Jūs esat viena no represēto latviešu tūkstošiem. Kādu jūtat sabiedrības attieksmi pret jums un jūsu līdziniekiem?

– Skaidrs, ka šobrīd ir citādi nekā dažus gadus agrāk, atmodas sakuma. Es to saku bez dusmām, tā vienkārši ir manam prātam nepieņemama un nesaprotama lieta: savulaik mums visu – māju, zemi, lopus – atsavināja dažās minūtēs. Tagad, lai atgūtu savu īpašumu, paiet gadi. Daudzi tā arī nesagaida atgriešanos tēva mājās. Es jau nezinu, vai sagaidīšu brīdi, kad atgūšu to zemes pleķīti Ogres upītes krastā, kur kādreiz ar vīru nopirkām mājas. Ne jau mantas, bet to senču dvēseļu dēļ, ar ko tur zeme piestarota.

– Jūs, sava tēva un mātes dzimtu apzinādama, esat Āraišu novadu krustu šķērsu izstaigājusi, zem klajas debess un siena zārdos neskaitāmas naktis pārlaidusi, iegriezusies vai katrā tuv– un tālradu mājā, arī pavisam svešās. Tik daudz ļauna no cilvēkiem piedzīvojušai, vai jums nebija bail no ceļā satiktiem nelabiem ļaudīm?

– Manas trešās grāmatas virsraksts būs “Baiļu birga”.

– Ko nozīmē – birga?

– Tas ir kaut kas vēl stiprāks par dvingu. Es visu mūžu esmu dzīvojusi bailēs no visa kā – no tumsas, no spokiem… Tikai Sibīrijā, labošanas darbu lēģerī, to visu “izlaboja”. Tur es vairs nezināju, kas ir bailes. Jā, tajās pētnieces gaitās es naktsguļas vietas gan centos izvēlēties prom no lielākiem ceļiem un mājam…

Ir bijušas reizes, kad tā, kādā krūmu skupsnā nakšņojot, vajadzējis glābties nevis no cilvēka, bet no mežakuiļa… Vienreiz, no šitā zvēra slēpjoties, pusdienu purva dūņās nosēdēju…

– Domāju, ka Latvijā nav daudz tādu cilvēku, kuri skaidri dokumentos pamatoti zinātu – kā viņa dzimta šai zemē sākusies. Bet par tēva līniju esat izpētījusi, ka jūsu pirmsencis bijis kāds no Dānijas ievests arābu – šleju – cilts vergs, kura dzimtene savukārt ir Āfrikas Vidusjūras piekrastes kalnājos. No viņa arī cauri gadsimtiem nākušais dzimtas uzvārds – Šleiji.

– Tā ir. Bet es jums labāk savu radurakstu rulli parādīšu! Tas ir uz dubulti līmēta papīra – lai izturīgāks būtu! – rakstīts, desmit metrus garš. Te nu es esmu centusies gan tēva, gan mātes dzimtu parādīt kopā.

– Tas laikam ir bijis gadiem ilgs darbs?

– Nē, to rulli es pa vienu ziemu uztaisīju. Izpētīts jau bija pirms tam. Redz, te visi apzīmējumi manis pašas ieviesti – kad un kur dzimuši, kad miruši, ar kādu kaiti. Cik bērni bijuši. Tas rullis būtu laba viela pētniekiem – demogrāfiem, dakteriem, vēsturniekiem. Te var redzēt vidējo mūža ilgumu dažādām paaudzēm, ar ko slimojuši, kur un kādas kuplākās ģimenes bijušas.

– Vai, savus radurakstus un dzimtu gadsimtu dziļumā pētot, jūs varat piekrist daudzu latviešu pašnovērtējumam – mēs esam ķildīgi un vēl šādi tādi…

– Ziniet, tautas domāšana pēdējos piecdesmit gados ir neatlaidīgi indēta un kropļota. Un, kā jau katram slimniekam, kas atkopjas pēc smagas slimības, arī latviešiem ir vajadzīgs laiks, lai atgūtu sevi. Neko negribu idealizēt, tomēr pirmskara Latvijā cilvēku attiecības bija citādas. Vēl tagad ar visgaišākajam domām atceros laiku, kuru kopā ar vīru nostrādājām Daugavpilī. Uz turieni Kārlis Ulmanis sūtīja žurnālistu Vanagu dibināt Latgales laikrakstu – “Daugavas Vēstnesis”. Daugavpilī piedzīvoju arī pēdējos Latgales dziesmu svētkus, kuru rīkošanas ierosinātājs arī bija mans vīrs.

– Kā jums šķiet, vai, salīdzinot ar senču paaudzēm, mums pietiks dzīvesspēka, lai šo laiku godam izturētu?

Pietiks gan. Jo mēs jau neesam atrauti viens no otra, esam saistīti ar iepriekšējam paaudzēm. Vai tad, ja es būtu viena, bez senču stipruma, kas manī, spētu šo dzīvi izturēt? Man palīdz mans ceļš, manas saknes, manu senču gēni. Mēs tak visi tā, pa kripatiņai, pa kripatiņai vien, esam kopā salikušies – gan mūsu miesa, gan gars.

“Lauku Avīze”, 1994. gada 25. martā

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .