Ģikšu bibliotēkas bibliotekāre D. Lāce - prezentācija - AMATAS PAGASTA SVĒTVIETAS

Dace Lāce

Ievads.

       Latvijas daba nav greznota ar tik augstiem kalniem kā citur. Tomēr mūsu novados saglabājušās daudzas seno laiku vēstures liecības ar nozīmīgām senās kultūras pazīmēm. Latvijā sastopami gan raksturīgi dabas veidojumi, gan seno cilvēku darināti priekšmeti, apbedījumi un piemiņas vietas. Daudzi dabiskie veidojumi – alas, klintis, avoti, savrup stāvoši lieli laukakmeņi un dižkoki.  – apvīti ar mitoloģiskiem ticējumiem un leģendām. Cilvēku apmetņu tuvumā atrodas senas kulta vietas ar īpatnējiem akmeņu veidojumiem (bedrīšakmeņi, dobumakmeņi, zīmju iekalumi). Kulta vietām bija sakrāla nozīme ticējumos, rituālos. Uguni pielūdza ar svētām lūgšanām un veica ziedošanu. Pielūdza totēmus jeb elkus(Kokā, akmenī darinātus). Ap totēmu veidojās vienkārša svētvieta. Laika gaitā iepriekš pielūgtās dabas dievības tika aizstātas ar neredzamo debess Dievu. Tā varēja rasties dzimtas svētvietas. Mūsu novadnieks ārsts Jānis Ozols ir veicis pētījumu par svētvietu iedalījumu. Pēc mēroga tās var klasificēt kā dzimtas, reģionālās un nacionālās. Viņš raksta: “Svētvieta ir vieta , kur cilvēkam rodas ikdienā neparastas sajūtas un domas.”

 

      Latvijā sastopamas dažādas svētvietas. Kurzemē izplatīti par “elku kalnu” saukti svētkalni – blakus pilskalniem elku kalns ar altārveida akmens krāvuma ziedokli dievību pielūgšanai vai galveno debespušu virzienos novietotas akmens rindas. Zemgalē un Sēlijā blakus pilskalniem saglabājušies seni kapu lauki. Latgalē – pilskalni. Svētvietas zudušas uzslāņojoties katoļticībai. Vidzemē senākās kulta vietas atrodas kādreiz igauņu, lībiešu un latgaļu apdzīvotos apvidos.

Amatas pagasts.

1.     Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Doļu pilskalns pie Amatas upes.

Tas labi paslēpies meža vidū Amatas līkumos, lokos. Trīs puses dabiski stāvas, 2 aizsarggrāvji. Upes otrā pusē Āža mugura jeb Baznīckalns (svētkalns). Šeit redzami akmens krāvumi – senkapi un akmenī iekalts krusts. Šī puse uzskatāma par svētvietu. Upes vidū redzami 2 šķērsukrusti no akmens likti un akmens ar actiņu – aizsardzības.

2.       Aparnieku kalns un Raudu kalns.

Par Aparnieku kalnu saglabājušies nostāsti M.Vanagas pierakstīti. Apkārtējo māju “Sermuļu” sākums no leģendas, leģenda no Aparnieka. Tas noticis 13.gs. otrajā pusē pēc vāciešu iesēšanās Āraišos. Ordeņa kalpi siroja apkārt postīdami, dedzinādami. Nopostīja arī Lielo kalnu un dzīvi palikušie bēgdami  nonāca mežnorā augstā paugurā un pāri skatījās uz sava kalna pusi, kur dega viņu kalns. Visu nakti raudāja sievas un mātes, kuru vīri un dēli palika veļu laukā. Raudu kalns jaunā apmetnes vieta. Upes vārds Nediene. Vēlāk māju vietas –Sermuļi, Alaiņi. Sermuļu senā svētvieta bijusi Jāņu kalns.  Pie Raudu kalna atradu ziedojumu akmeni. Palikusi māju vieta. Avota vieta. Kalns stāvs – arī avotaina mala. 

Aparnieks. Uz AP atrodas Strūves ģeodēziskā loka punkts. Nav zināms vai cilvēki dzīvojuši uz vai pie tā. Pār kalnu un ap kalnu iet senie ceļi. Uz ZA pusi kalns stāvs. Vairāki interesanti akmeņi. Viens galdakmens. Tecējis avots. Vairāk uzskatāms kā svētkalns. Netālu Lejasaparnieku viduslaiku kapsētas vieta un Vecaparnieku nostāstu vietas (Bultaskalns ar Pilslejas pļavu) /neesmu apsekojusi/   

   3.Dzirkšu kalns. Šis kalns kādreiz bijis izcils šajā apkārtnē ar izmēriem un augstumu.Patreiz kalna virsma norakta kā grants ņemšanas vieta un to turpina rakt. Vieta uzskatāma par iznīcinātu. Blakus esošo  “Kurmju ” māju saimnieks Kārlis Ozols atstājis liecības Vēstures muzejā 1941.gadā.Šeit rīkotas zaļumballes, kādreiz bijis vecs upurozols. Zem tā dedzināts ziedojumu uguns. Otrs svētozols bijis kalna pakājē, bet trešais “Intu” muižas tīrumā. Starp citu Inti – saules svētvietu nosaukums.         

Tuvumā pie “Kurmjiem”   senkapi – valsts nozīmes. 1931.g. konstatēti ap uzkalniņu lieli granītakmeņi, virsu klājuši mazāki. Vēlāk akmeņi aizvākti. 1akmens aizvests uz “Mazvenčiem” ar 3 pēdu nospiedumiem. 

Uz D pa Asaru ceļu Mazvenču baznīcas vieta un viduslaiku kapsēta.     Pretī mājas iebraucamajam ceļam. Nostumta kalna virsma un iznīcināta kapsēta, kā arī baznīcas vieta. Ar rīkstniecības metodēm es mēģināju šīs vietas dabā atrast.  Pēc aprakstiem atradu “Venču veco baznīcas” vietu. Šeit pirms gadiem lauka vidū stāvējušas kokiem apaugušas akmeņu gruvas un apkārtējā laukā šad tad uzartas senlietas. Kārli Rubis atceras, ka tur lielceļa malā stāvējis liels krusts, pie kura 19.gs. beigās vēl likta ziedojumnauda. Krusts esot pārvests uz Vanagu kapiem Āraišos. Varbūt kāds zinātājs vēl ir mūsu vidū, kas var precīzāk parādīt. Šai baznīcai nav nekā kopīga ar kristīgo baznīcu, tā ir vecveca kulta vieta. M.Vanaga raksta “1699.gadā 19.augustā mācītājs Simonis Baznīcas grāmatā ierakstījis, ka ar viņa ziņu draudzē izpostītas vairākas pagānu upurvietas, nocirsti viņu svētozoli un sadedzināti pelnos, kas izkaisītī vējā”.

4.Rēveļu un Vilkašu senkapi un kulta vieta. Atrodas ap Rēveļu ezeru. 3 gadus atpakaļ šīs vietas man parādija Dzintra Krieviņa. Sena upuru vieta (svētvieta) atrodas ezera ZR nelielā pussalā, kur auguši trīs ozoli un bijis akmeņu altāris. Šeit pārkristīti bērni, pārlaulāti saderinātie. “Rēveļu” māju saimnieks ozolus nocirtis un akmeņus aizvedis mājas celtniecībai. Šajā vietā atauguši 3 jauni ozoli un vieta tiek sakopta un nav aizmirsta. Ejot pa Vilkašu ceļu uz svētvietu tā malā  Zviedru kara kapu lauks.  M.Vanaga raksta: “Cikreiz nodrebēja arāja roka, kad lemesis izmeta saulē sarkanus zviedru mundiera gabalus vai nosūbējušu piesi, dūci, galvaskausu.” Leišu kapi – Rēveļu ezera DA Krastā. Trīs kapu uzkalniņi ar akmens riņķiem, kas pētīti 1874.gadā. Pēc vēsturnieka Valtera Grīviņa teiktā pirmie bijuši somugru apbedījumi  tarandas - 9., 10.gs., pēc tam akmens apļi 12.gs. Šo vietu zemes īpašnieki sakops.     Ģeogrāfs, LVU profesors Valdis Segliņš raksta:”Akmens dainās simbolizē gan patstāvīgumu, ilgmūžību, gan grūtu mūžu. Senie iegarenas formas akmeņu krāvumi laika gaitā pārveidojušies par uzkalniņkapiem, bet tie par mūsdienu kapu kopiņām.”

5.  Sīļu senkapi.  Sīļi –Sizalene.   Senās Autīnes novada dienvidu gals. Aprakstījis Gunārs Balodis. Atrodas viduslaiku kapsētas un Baznīcas kalniņš. Vilhelmīna Zariņa atcerējusies, ka atrasravara, sudraba nauda. Kauli, kad šķūrēts ceļš sovhoza laikā uz Amatas upi. Baznīcas kalniņš atrodas 100m no Kalna sīļu mājām. Tur stāvējis “bērkambaris”. Par senkapu akmeni –“Tāda veida akmens tēli atrodami pie seniem kapu laukiem un senajās svētvietās visā Eiropā”- Ivars Logins.

6. Rencēnu muižas viduslaiku kapsēta.(Mēra kalniņš). Netālu atrodas Klauģu avots pie Avotkalna. / Vēl ziņas par Palmēnu viduslaiku kapsētu un mēra kalniņš. Olnieku viduslaiku kapsētu./

O.Ozoliņš raksta: “Viens no spēcīgākajiem un izplatītakajiem simboliem ir simetrisks krusts, kurā ietvertos principus realizēja sadalot pasaules telpu un laiku četrās simetriskās daļās.”

7. Maksnieki. Arheoloģijas pieminekļu sarakstā ir krustakmens, kas bijis uz lauka . Patreiz neatrasts. Māju saimnieks Aigars Kalniņš no Cēsu muzeja saņēmis  informāciju par Maksnieku svētvietu. Šo vietu apmeklējis Ivars Vīks.  Šeit bērzu birzī ir redzams akmens aplis – Akmeņi  izkārtoti kā stari no centra. Tāpat lielais ziedojumakmens un priesterakmens ar krusta formu. Šeit tecējis avots, kura vieta redzama. Šeit cilvēki nākuši pielūgt dieviņu. M.Vanaga :”Cilvēki pie saviem senču dieviemgāja apbrīnā, ticībā, uzticībā, bet nevis bailēs, ka Dievs par maz lūgts”. Saimnieks birzi izkopis. Makstnieku māju apkārtne ir uzskatāma par vietu ar stipru enerģētiku. Nedienei otrā pusē Kažoču  mājas . Arī šeit ir neatrasts vai pazudis krustakmens. Bet pie mājas dabas pāršķelts akmens ar atkal ļoti stipru spēku, ģeoloģiskā zemes lūzuma vieta.

Tagad par atrastajiem krustakmeņiem.

8. Jaunkauļu senkapi.  Atrodas tīrumā ap 300m uz ZZR no mājām. Mežā esot vēl mazi akmeņu uzkalniņi un krustakmens ar 3 krustiem, ko atradusi 1972.gadā kāda meitene. Brīvdabas muzejā atrodas 1932.gadā no šejienes aizvests krustakmens ar dzīvnieku /zirgu, vilku/ centrā. M.Vanaga raksta :”Kauļu kapsētiņas tuvumā, - somu akmenskrāvuma kapu laukā. Armēnijā šādus krustus un uzrakstus akmenī sāka ieviest 9.gs. savas dzīves piemiņai. Armēņi pret šādiem lieciniekiem – akmeņiem ar rakstu un cita veida zīmēm izturas ar lielu cieņu un tie neskarti stāv savās vietās vēl šodien.”  Pie Kauļu mājām atrodas lielais akmens ar ziedojumu tekni.  Sena māju vieta – kapi, krustakmens, ziedojumakmens – sena  māju svētvieta.  Ja to atraktu būtu tikpat liels

9. kā Skujupes upurakmens , Ūsiņa akmens.  Pie akmens kristīti bērni. Jurģu dienas agrā rītā Skuju ļaudis esot gājuši uz akmeni Ūsiņam mielastu nest, laitas gādātu par bitēm un zirgiem. Jūlīte – M.Vanagas vecmāte atcerējusies, ka pie akmens pārkristīts viņas tēvs Mārcis. Akmeņa tilpums ap 20m3. M.Vanaga raksta par akmeņiem: ”Tagad katrs lielāks akmens ir vēsture, kas jāsargā kā sena piemiņas zīme.” Runa par kādas mājas svētumu, piemiņas akmeņiem, vēstures pieminekļiem.

10. Un pēkšņi ziņa no Ūdru (Pūķu) mājām –pirms mēneša atrasts krustakmens pie māju pamatiem. Pēc muzeja ziņām bijuši  4 Ūdru krustakmeņi.  Akmens ar bruņinieku krustu. Kāds teica – latvietim nebija laika tādu krustu izkalt, bija jāstrādā. Apkārtnē arī citi interesanti akmeņi – viens sēdakmens.

11. Un beidzot netālu atrodas Vēršu kalns. Jau nosaukums vēsta par svētvietu –senu, tūkstošgadīgu.  Mūsdienās ziemas saulgriežos pusnaktīs pie apvāršņa redzams Vēršu dzinēja zvaigznājs, kurš senāk kopā ar Ziemeļu vainagu veidojis Dievaiņu zīmi, kas apzīmē debesīs mītošo mūžīgo gaismu, arī dzīvības un visas pasaules kosmisko koku. Šajā laikā zemes virsū nonākam gaidīts dieva dēls. Zvaigžņu tēlos saskatīta cilvēka un vērša cīņa. Zirga/ vērša saskatīšana zvaigznēs liecina par tā uzskatīšanu par debess davātu svētumu. O.Ozoliņš uzskata ka tieši Kauļu akmens – svētā zirga zīmējums. No šejienes visticamāk baltu un somu cilšu konsolidācijas laikā ar svētā zirga palīdzību noteiktas pirmtiesības uz teritorijām. /somugru, baltu kapi pie Rēveļām/. Bet Vēršu kalna sākums no Ūdru puses nesen pēc kailcirtes pavēries skatam. Tālāk stāvas kalna muguras vidū aug vecas liepas aplī izvietojušās. Šeit tecējis avots. Liepas arī tālāk pa kalnu. Vienkārši brīnišķīga vieta. Nav zināms, cik krievu laikos liepas nocirstas. Pēc tam tur iestādītas egles.

 Nobeigums.  Mēs arī veidojam jaunas svētvietas. Tepat pie skolas no Lībiešu mājām atvestais akmens uzlikts uz Vecdoļu mājas pamatiem terora upuru piemiņai. Mēs ar Ingrīdu braucām meklēt tā veco atrašanās vietu. Atradām kalnā pie mājām. Un šeit joprojām tiek kurts Jāņu ugunskurs. Savā mājas kalnā saliku akmens apli. Centrā akmeni ar ideogrammu. Tas atradies senas svētvietas centrā. Pie “Jaundzērvju ” mājām Marita Krūskopa pacēla akmeni stāvus un radies iepriekš minētais totēms, elku statuja – mātes tēls. Paldies tiem saimniekiem, kas kopj un apzinas savas īpašās vietas un tiem, kas vēl sakops un paskatīsies uz mūsu zemi vērīgāk, uzmanīgāk.

PIEZĪME. O.Ziļickis. (Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē). Citāts: Svētkalni un rituāli. Visur pasaulē, kur dzīvoja balti, tika izveidoti svētkalni un to sistēmas. Daļēji izmantoti arī kā apbedījumu vietas baltu vadoņiem. Domājams, ka svētkalni [saukti arī kā kalendāra kalni] parādījās reizē ar zemkopības attīstību, kad lielāku nozīmi ieguva laika skaitīšana. Bieži svētkalni bija arī saules pulksteņi un zvaigžņu lūkotavas. Ap tiem izvietoja menhirus saulgriežu ass virzienos un saistībā ar mēness cikliem. Dieva daudzināšanai bija izveidotas svētbirzes svētkalnu tuvumā. Bija arī svētalas. Latvijā visbiežāk satopamais seno svētvietu tīkla objektu savsatrpējais attālums -15km.

Ideogramma. Andris Mičulis: ”Viens no senās megalītiskās svētnīcas akmeņiem ar iecirstu ideogrammu. Šāda veida akmeņu vēl tagad ir salīdzinoši daudz, tas nav nekas neparasts un šim nolūkam visbiežāk izmantoti tieši šādi pelēki. Senlaikos krīvu izliktu akmeņu rindas ikkatrā senajā svētnīcā stiepās uz visām pusēm no sakrālā centra. Nozīmīgāko punktu akmeņos tika iecirstas ideogrammas, kas pārsvarā saistītas ar seno astronomiju. Pēc meliorācijas daudzi sakrālie akmeņi nokļuva šādās akmeņu kaudzēs. Citkārt ar ekskavatoru tika izrakta milzīga bedre un svētnīcu akmeņi ar buldozeru sastumti iekšā. Tomēr nebūt ne viss ir iznīcināts. Vēl ir pietiekami seno svētnīcuar visiem akmeņu likumiem, kas saglabāti pilnīgi vai daļēji, parasti lauksaimniecībai mazāk nozīmīgās vietās. Vairākos no tiem ir redzamas arīatsevišķas ideogrammas, arī tāda kā šajā redzamajā akmenī”. /Andris Mičulis – Seno baltu tautu simbolu, zīmju pētnieks, seno sakrālo tekstu skaidrotājs, dziesminieks, koklētājs.

Strūves ģeodēziskā loka punkts ir triangulācijas uzmērīšanas ķēde -1816.-1855.g.

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts - Rebublikas un vietējas nozīmes. Arheoloģiskie, vēsturisku notikumu vieta.

Arheoloģisko pieminekļu grupā tiek iekļauti seno laiku un agro vidusslaiku periodā radītie cilvēka darbības pieminekļi, ar kultūrslāni, dažādu pagānisko kultu pieminekļi, militārie nocietinājumi un citi.

Izmantotā literatūra.  

M.Vanaga. Dvēseļu pulcēšana.  Rokrakstu grāmatu sērija “Mūži un mirkļi”.

J.Klētnieks. Seno laikmetu lokos.

O.Ozoliņš. Cīrulis dziedāja, vasara nāca /Cilvēces pirmrakstu pētījumi/

V.Segliņš. Megalīti.

I.Vīks. Trejdeviņi Latvijas brīnumi.

O.Ziļickis, V.Liniņš. Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē.

G.Eniņš. Nezināmā Latvija.

J.Ozols. Latvijas svētvietas – kas tās ir?

 

 

 

 .