Pētīt, izzināt Amatas novada upi Amatu 2015.gadā aicināja Melānijas Vanagas muzejs, jo arī rakstniece, kultūrvēsturniece rūpīgi un pamatīgi iepazinusi visu Amatas upes baseinu 20.gadsimta 60. un 70. gados. Visu aprakstījusi rokraksta grāmatu sērijā "Amata". Tas nozīmē, ka grāmatas tiešām rakstītas rokrakstā, tās ir tikai vienā eksemplārā, tās ir M.Vanagas tuvinieku mantojums.

Latvijas Nacionālā bibliotēka šo rokraksta grāmatu sēriju "Amata" ir digitalizējusi.

Skolēni "Pa Melānijas Vanagas pēdām"devās 2015.gada septembrī

 Pārgājiena materiāli glabājas M.Vanagas muzejā

Amatas novada informatīvajā izdevumā vispusīgu, pamatīgu kopasavilkumu 2015.gada nogalē uzrakstījusi Līga Eglīte



  Gar Amatu pa Melānijas Vanagas pēdām pēc 40 gadiem
Līga Eglīte

     Viss īpašais un brīnumainais sākumā ir vienkāršs. Noiesim vēlreiz gar Amatu – tā, kā to darīja Melānija Vanaga. Būs interesanti! Šogad rakstniecei aprit 110.  jubileja un, muzeja vadītājas Ingrīdas Lāces rosināts, tiek realizēts projekts, iesaistot novada skolas.

    Čaklākie dodas uz M.  Vanagas muzeju un kopē aprakstus par kādu konkrētu upes posmu, citi ļaujas piedzīvojumam un vienkārši dodas „ekspotīcijā”. Daži aicina līdz gidus, citi uzmeklē zinošus vietējos. Aizrautīgākie iet pat divas dienas, izturīgākie uzvar tādus brikšņus, par kuriem paši vēlāk raksta: „Maršruts piemērots pieaugušajiem ekstrēmistiem.” Projekts ir unikāls – nekas tāds iepriekš Latvijā nav darīts. Projekta vadītājiem ir vēlēšanās, lai savas upes un upītes izstaigā un izpēta arī citu novadu skolēni. Un ne tikai. Tas ir aizraujošs savas zemes izpētes piedzīvojums, satiekot vietējos, intervējot, noskaidrojot vietvārdus, atrodot aizaugušus ceļus un takas, atklājot un mērot dižkokus un dižakmeņus.

   Savukārt rezultāts, ar kuru dalībnieki, līdzjutēji un atbalstītāji varēja iepazīties 5.  novembrī, nav izmērāms tikai skaitļos. Tas ir izziņas un atklājumu, mācīšanās un kopā būšanas prieks, radošums un apziņa, cik svarīgs ir vēstījums nākotnei. Noslēguma pasākumā, kustoties etno perkusionista Nila Īles „džungļu ritmos”, Amatas pētnieki atkal varēja justies kā dabas bērni.

      Un nu statistika, kas tapusi kopā ar Ģikšu bibliotēkas vadītāju Daci Lāci, ielūkojoties pārgājiena atskaitēs – 34 mapēs, vienā dārgumu lādītē un vienā rakstu rullī. Pārgājienos gar Amatu un pietekām piedalījās 347 skolēni un bērnudārznieki, 44  skolotāji (daži gāja arī divas reizes), 5 gidi, 2 mammas, tātad, kopā 398. Jaunākajiem dalībniekiem no bērnudārza „Kastanītis” – 1,6 gadiņi. Kopā par visiem nostaigāti 215,48 kilometri. Šajā statistikas ailītē vieta lielai, lielai, lielai pateicībai visām skolotājām un audzinātājām par izturību!

    Atzīmētas 79 mājas, 16 māju vai nozīmīgu ēku vietas, vienas pilsdrupas. Daudzi, izmantojot Melānijas Vanagas rakstīto, rūpīgi meklējuši un atraduši bijušo mājvietu un citu ēku drupas. Pārgājiena atskaitēs ir vairāk nekā 23 dažādi vietējo iedzīvotāju, gidu un dabas pētnieku stāsti. Piemēram, stāsts par „Kājbaļķi” pie Billes pār Amatu – laipu Zivjaudzētavas strādniekiem, par Īļaku ieža avotiņu, par Amatas laivotājiem pavasaros, par Mērupītes vārda rašanos, par tiltu zem Sērmūkšu ceļa, kur kara laikā paslēpts baznīcas zvans un, ceļot jauno tiltu, atrastas paslēptas zeltlietas un daudzi, daudzi citi. Nozīmīga bijusi tikšanās ar „Ķiberu” saimnieci Valdu Oboznaju, kura stāstījusi ne tikai par apkārtni, iedzīvotājiem un mājām, bet parādījusi arī melioratoru noslēpto īsto Amatas sākumu no cementa akas groda pirms Kūkāļa ezera. Vairākas pārgājiena atskaites ir kā stāsti ar dažādām sižeta līnijām, kā saistošām taciņām, kuras aizved no Amatas tecējuma līdz kādam atklājumam. Vēl īpašāki šie stāsti ir, ja rakstīti ar roku. Tā arī ir vēstures liecība, ko šodien, datordrukas glīto burtiņu izlutināti, nenovērtējam.

  Pa ceļam redzēti visdažādākie akmeņi: robežzīmes, dzirnakmeņi, rijas krāsns akmeņi, pamatu akmeņi, galdakmeņi, kantainie akmeņi, ūdenskrituma akmeņi, arī akmens galds pie Ziedu mājām, kur vakaros sanāk pasēdēt „pērļu zvejnieku” dvēseles (M.V.). Atrasts akmeņu aplis un krāvums. Paši veidoja piramīdas, radot Amatas Stounhendžu. Atskaitēs fiksēti 38 lieli un zīmīgi akmeņi, vairāki tika nomērīti, cik nu bijis iespējams, jo daži atradās upes gultnē, ūdenī. Dižākais ir Lielais akmens  – 1,3  m augsts, 7,6  m apkārtmērā uz Kurseņu ceļa, netālu no Kābeļkalna. Ievērota Amatas iežu daudzveidība – gan šūnakmens, gan dolomīts, gan smilšakmens.

   Atrasti vairāk nekā 16 avoti. Vienam pie Vizuļu ieža dots vārds – Vizulītis. Pamanīti un atpazīti gandrīz visi Latvijas mežu koki un krūmi. Vērīgākie maršrutā saskaitījuši 12 sugas. No svešzemju kokiem atrasts aslapu ozols un dzeltenais bērzs. Biežāk minētais krūms ir Eiropas segliņš, par kuru raksta: „Krūms ar rozā ogām, nezināms.” Ievēroti koki ar māzeriem, konstatēts, ka ozolam Veļķu kalna pļavā traucē elektrolīnija. Atrastas vairākas dižegles ap 3  m apkārtmērā, resnākā 3,2 m. Atrasta apse 4,85 m, ozols 4.64  m, Bitenieku bērzs 3,2  m apkārtmērā. 

    Pārgājienā vērīgākie pazinuši gandrīz 40 dažādus pļavas un meža augus. Populārākais ir apinis: „Augs, ko mēs vēl nezinājām un nebijām redzējuši.” Pārsteigums – septembra beigās ziedošas pienenes, atklājums, ka kazenes var ēst. Pamanīti indīgie augi: maijpuķītes, čūskogas, bebrukārkliņš, latvāņi. Redzēto sarakstā ir ķērpji, sūnas, piepes un dažādas sēnes, piemēram, „ar pumpainām sēnītēm apaudzis krituša koka stumbrs” vai „sēnes, kuras neatpazina pat Māris Mitrevics.”

    Amatas un pieteku krastos visvairāk novērota bebru klātbūtne un darbības pēdas. Saskaitīti bebru 37 aizsprosti, pamanīti daudzi aizgrauzti koki. Pārgājiena dalībnieki redzējuši 6 stirnas, 1 zaķi, 2 vāveres, 1  ezi, peles, ciršļus, daudzus māju suņus. Par citu dzīvnieku klātbūtni liecina pamanītās pēdas un darbošanās vietas – mežacūku rakumi, kurmju rakumi, lapsu, stirnu, briežu un mežacūku pēdas. Redzēti arī rāpuļi un abinieki – odzes, vardes. Saskaitīti 24 skudru pūžņi, redzēti dažādi kukaiņveidīgie un citi: briežutis, ūdensmērītājs, kāpuri, skudras, zirnekļi, gliemeži, sienāzis, upē – mailītes. Savukārt, lauku mājās redzēti arī kaķi, vistas, gailis, zosis, pīles un papagaiļi. Visbiezāk novēroti trokšņainie un sabiedriskie putni: vārnas, žagatas, dzeņi, zīlītes, sīļi. Retāk cielavas, meža zosis, meža pīles, baloži, gārņi, vanags. Redzēti prom lidojošie dzērvju kāši.

    Pārgājiena dalībniekiem bija uzdevums vērtēt, vai viņu veiktais maršruts ir piemērots tūristiem un kādam vecumam vai sagatavotībai tas būtu ieteicams. Skolnieki un skolotāji pārliecinājās, ka gar Amatu, tās 66 kilometru garumā, tikai dažas takas ir piemērotas visiem, izejamas jebkurā gadalaikā, ieteicamas ģimenēm, dažāda vecuma cilvēkiem. Tam atbilst Amatas lejtece Gaujas nacionālā parka teritorijā. Biežākie secinājumi par Amatas augšteci un pietekām bija: pieaugušajiem un vecāko klašu skolniekiem, dabas pētniekiem, biologiem, fiziski aktīviem cilvēkiem, skolēniem no 15 gadiem ar labu fizisko sagatavotību. Par dažiem posmiem ir ieteikumi: nepieciešami piemēroti apavi, der pētnieciskiem pārgājieniem dabaszinību stundās, nepieciešama karte, ieteicams brist pa upi ar gumijas zābakiem.

    Pārgājiena atskaitē ir jautājums, kura atbildes svarīgas nākamībai – nākamajai ekspedīcijai, bukletam par Amatu, varbūt grāmatai vai iedvesmai dzejolim, dziesmai, stāstam. Kas bija interesants, kas pārsteidza, ko ieteiktu citiem un ko vēlreiz vēlētos apskatīt paši? Saraksts tapis garš - ar vietām, objektiem un skatu punktiem, ko vērts iegaumēt esošajiem un topošajiem gidiem, lai parādītu Amatas upi un novadu vēl saistošāk. Mūsdienu celtnes, būves un zīmīgas ēkas: Amatas tilti, Melturu hidroloģisko novērojumu stacija, Kārļu, Billes un Zāģeru dzirnavu HES, Kārļu zivjaudzētava, treileris dzīvošanai Skujenes pagastā, dzelzceļa tilts, „Murmuļmuiža” pie Zāģeru dzirnavām. Vēsturiskas celtnes, neparastas būves, drupas, svētvietas un piemiņas vietas: vecais ūdenstornis „Eglainēs”, pretī Kārļu HES tiltam septiņu akmeņu aplis, kokogļu dedzinātava Dolēs, cilvēku veidota dzeramā ūdens sile, pamestas akmeņlauztuves, robežzīme – akmens ar krustu, bijušais Skujupes aizsprosts, divi uzpludināti dīķi „Kauļos” un „Pieņos”, Baložu skola, „Jaunnīgales”, kurām kara laikā tanks iebraucis mājas kreisajā stūrī, vieta, kur notikuši Cēsu apriņķa dziesmu svētki, senas dzirnavas „Tālajos Sīļos”, tilts uz nekurieni  – caurteka uz bijušā ceļa pie Upīškroga, medību torņi, Briežu muiža un krogs, vecās ceļu vietas, Doļu pilskalns un citi. Dabas objekti: Bruņa ala, akmeņainie Amatas un pieteku krasti, avotiņš Spāres muižā, akacis purvā, „Staburags”, Pērļupes izteka no zivju dīķa pie „Ceriņiem”, Vanagu „kuģis”  – klints ar priedi – stūrmani, pārakmeņojušies augi, triju veidu māla atsegumi, bērza māzeri, Vīņaudu strauts, Briežupīte, vairāki avoti, Amatas īstais sākums aiz Kūkāļa ezera un citi. Dzīvnieku darbības vietas: lapsu un bebru alas, stiprie bebru aizsprosti, kas iztur cilvēka svaru, bebra spējas appludināt, dažādas dzīvnieku pēdas, vīngliemežu čaulas.

   Secinājumi par cilvēkiem: Apbrīnojami, ka Melānija Vanaga nostaigājusi garus kilometrus.

  Darbošanās: koku mērīšana, upes dziļuma un straumes ātruma mērīšana pirms un pēc bebru aizsprosta, putnu balsu klausīšanās ar aizvērtām acīm, gājiens pa baļķi pāri upei, akmeņu stāstu klausīšanās, Bruņa alas atrašana un ielīšana 10 metru dziļumā.

   Citi pārsteigumi: Amata tek kādu posmu pa  caurulēm pazemē, akmeņiem ir vārdi, upes tecējuma neatbilstība pieejamajām kartēm, secinājums, ka apkārtējās zemes pieder arī dāņiem, ne latviešiem, brīdinājuma zīme „Uzmanību ērces!”, koki, kas aug uz klintīm, Ieriķu upītes četri nosaukumi, nonākšana nogāzušos koku „lamatās”.

   Secinājumi un ieteikumi: Vēlme iziet upi pavasarī. Rezguļu lokā var izveidot dabas taku pieaugušajiem un bērniem. Noteikti gribētu iziet pārgājienu pa kādu citu skaistu vietu gar Amatu. Interesants un slapjš pārgājiens. Gatavi doties nākamgad atkal! Pārgājiena dalībnieku novēlējums:

„Pasaule ir mīlestības māja, un tās vidū stāvam mēs – brīvi un mīlestības pilni.”

Ar Amatas ekspedīciju atskaitēm, fotogrāfijām, zīmējumiem un aprakstiem var iepazīties Amatas kultūras centrā Ģikšos līdz 18.  novembrim. Pēc tam mapes ar vērtīgajiem materiāliem apceļos novada bibliotēkas un finišēs Melānijas Vanagas muzejā.


Mana Amata. Mūsdienās


    Pa Melānijas Vanagas pēdām, meklējot senās takas un ceļus, pļavas un upes līčus, mājas un mājvietas, 2015. gada 22.  septembrī devās astoņi Skujenes pamatskolas 2. un 4.  klases skolēni un skolotāja Valda Miķelsone. Par ceļvedi izmantots M.  Vanagas apraksts „Amata – 20. Pa Orķu ceļu”.

   Fragmenti no pārgājiena atskaites. Rīts pēc iepriekšējās dienas lietavām miglains, bet nelīst. Ap 9.00 ar divām vieglajām mašīnām nokļūstam pie „Vīņaudiem”, kur Amatas upes krastā sākas mūsu pārgājiens. No lielceļa, kas ved gar „Vīņaudiem” uz „Orķiem”, paejam nedaudz pa „MIS’a” (bijušās Priekuļu Mašīnu izmēģināšanas stacijas) ceļu līdz pašai Amatai. Pirms aptuveni 40 gadiem bagarētā Amata ir rāma un tās krasti zāļaini. Šajā vietā upē ieplūst Vīņaudu strauts, ko savā aprakstā piemin arī M.  Vanaga. Te mūsu skats tiek pavērsts uz Briežu kalna pusi – no tās Amatā ieplūst Alupīte. Šeit to redzēt nevar, bet tā tas ir. Mēs iepazīsim vienu nelielu Amatas pietekas posmu.

    Dodamies laukā no pļavu ceļa, lai pa Orķu ceļu kādu gabalu ietu tieši Melānijas Vanagas pēdās. Viņa te gājusi pirms 40 gadiem  – 1975.  gada 9. maijā. Pavasarī. Mēs to darām rudenī, rāmā gadalaikā. Uz Orķu ceļa pirmais zem mūsu kājām ceļu šķērso jau minētais Vīņaudu strauts. Nākamā ir M.  Vanagas par „tumši noslēpumaino” dēvētā Briežupīte. ... Dodamies Briežu kalna virzienā. Varam jau pa gabalu redzēt, ka ceļš ved kalnā. ... Lielie koki liecina par bijušajām muižas ēkām. Un, lūk, stipri apsūnojuši, koku caurauguši, dēd senās rijas krāsns akmeņi. ... Par Briežu muižu zināms, ka tajā pirmsākums Skujenes skolai. Vēlāk mācības pārceltas uz Skujenes baznīcu, tad Skujenes draudzes skolu. Kad tā 1944. gada septembrī karadarbības rezultātā iet bojā, skolu iekārto „Daktās”, bet šobrīd Skujenes pamatskola atrodas Vecskujenē.

    No Orķu lielceļa nogriežamies pa labi, un pārgājiens pa nesen izbūvēto „Valsts mežu” saimnieciskās nozīmes ceļu „Salas ceļš” ved mūs uz Alupīti. Ceļa nosaukums dots no agrākajām „Salu” mājām, kuras jau toreiz atradās pļavu, purvu un mežu apskāvienos, un mežus bez laba ceļa vairs nevarēja apsaimniekot. Pienākam pie caurtekas, caur kuru no kreisās un labo pusi ceļu šķērso Alupīte. Ūdens krāsa brūna, kā alus – plūst purvainie rāvas ūdeņi. Nav jau daudz, upīte te ir šaura, bet tomēr nepārtraukti piegādā Amatai arī savus ūdeņus. Alupītes iztece meklējama „Strupeņu” purvainajā apvidū. ... Krietnu laiku ejam gar upītes krastu, seklajā straumē arī iekāpjam. Tur ir melni, bet īpaši skaisti akmeņi. Purva ūdens tos uztur tumšus un noslēpumainus. Tādi akmeņi labi derot pirtīm. Vietām ir diezgan stāvi krasti, veci koki sakrituši pāri straumei. Dažās vietās mēs cenšamies pāriet no viena krasta uz otru. Tas nemaz nav tik vienkārši, mēs palīdzam viens otram. ... Nu jau gar pašu krastu neiespējami iet. Tādi brikšņi, ka netiek uz priekšu. Jāiet nedaudz nostāk – caur meža daļu.

   Drīz jau vajadzētu būt mūsu atpūtas vietai. Tur pirms kāda laika saimniekojuši bebri, tādēļ arī te ir tik necaurejams. Resnie koki sagāzti krustu šķērsu, zāle saaugusi gara, zem kājām zari un ciņi. Tā, brīdi laužoties cauri šķēršļiem, nonākam pazīstamā vietā. Pavasarī gan viss izskatījās savādāk, jo zāle nebija saaugusi gara, koki tikai raisīja lapas. ...

   Nu jākur uguns un jāietur pusdienas. Malku nesām līdzi, lai ātrāk tiek pie oglēm desu cepšanai. Vakar stipri lija, arī naktī un cerības uz sausu malku mežā – niecīgas. Arī iekuri mums ir līdzi, un drīz jau sprēgā uguns liesmu karsētās pagales. Mēs sākam veidot pierakstus un „mērām” ūdens līmeni upītē. Daži ātri vien samērcē drēbes, bet tas netraucē priecāties un draiskoties – pārgājiens ir interesants.

     Nedaudz iepazīstam arī „Siliņu” māju un saimniecības ēku vietas. Mājas vietā kuplo krūmāji, ir vecas ābeles un biezi saauguši ķiršu koki. ... Pie kādiem pamatu akmeņiem cieši aug bērzs un tam pie kājām kaut kāds darbarīks. To vilcis zirgs un vadījis cilvēks. Varbūt daļa no arkla vai ecēšām? Grūti saprast. „Siliņi” ir bijusi mežsargmāja. Kad cilvēki tajā dzīvoja un saimniekoja, elektrības nebija. ... Māja palika tukša. Vēlāk kāds, dumjas rīcības vadīts, pielaida „špicku”. Skujenieši bieži Alupīti sauc arī par Siliņu upīti. ...

     Vecā ceļa malā liels akmens guļ no senseniem laikiem. Zinātāji teiks – Siliņu akmens. Ejam sēņodami. Mums ir trauki un nazīši. Atrodam pa kādai gailenei, arī bekas un retu baraviku. Mušmiru gan ir daudz, bet ko tad ar tām – lai paliek un rotā mežu! Iznākam uz jau zināmā „Salas ceļa” un no tā uz Orķu ceļa, netālu no „Saulgožiem”. Tur saglabājies kādreizējā Briežkroga dzīvojamais gals, bet pretim – iebraucamās vietas pamati. Pagalms sakopts, ēkas uzturētas, viena jauna uzcelta. ... Orķu virzienā, izejot no meža, tāpat kā toreiz, kad gāja Melānija Vanaga, ceļu šķērso meliorēta Alupītes pieteka. ... Orķu klajumā skatam paveras bijusī 100 govju lielferma. Arī šī apkārtne pirms aptuveni 50 gadiem meliorēta. Grāvji pamazām aizaug, bet lauki nopļauti.

    Pārgājiens no Orķiem pāriet pārbraucienā līdz skolai. Mazliet noguruši, bet sajūsmināti esam veikuši pārgājienu. Mūsu pavadonis bija skolotājas Valdas Miķelsones zināšanas par vietējo vēsturi un ģeogrāfiju. Ekspedīcijas rezultāti: Mūsu ekspedīcijas ceļa posms pa lielceļu no „Vīņaudiem” līdz „Orķiem” sakrīt ar M.  Vanagas veikto ceļu. Starp M.  Vanagas un mūsu pārgājienu pagājuši 40 gadi. Izgaisušas rakstnieces bažas: „Vai kaut reizi kādas kājas vēl šos ceļus ies...”

 .